Šis ir stāsts par Ēriku Laionu (Eric Lyons), kurš 2017.gadā cieta no smadzeņu traumas. Ēriks ir bezpeļņas organizācijas Hope for the Silent Voices dibinātājs. Viņa darbības mērķis ir pievērst uzmanību un resursus novārtā atstātajiem, nelabvēlīgā situācijā esošiem, vardarbībā cietušiem un pamestiem bērniem un pusaudžiem Phnom Penh, Kambodžā.
Pirms traumas Ēriks aktīvi darbojās, lai sasniegtu mērķus, ticot saviem sapņiem un ambīcijām. Viņam dzīvesveids bija sportisks – Tai bokss, basketbols, amerikāņu futbols, baudīja dabu un ceļojumus. Protams, piedzīvojumiem bagātā dzīvesveida dēļ, viņam gadījās pieredzēt kritienus un sasitumus. Viņš bija cietis arī autoavārijā. Taču tikai vēlāk šīs vieglākas vai smagākas traumas tiks uzskatītas par galveno iemeslu, kas izraisījušas nopietna līmeņa kumulatīvus ievainojumus viņa smadzenēs.
No ārstiem viņš uzzināja, ka smadzeņu trauma ir kā glāzē pilošs ūdens… kamēr glāze nav pilna, pacients neko būtisku nejūt. Taču pēdējais piliens kļūst par katalizatoru. Ērika gadījumā tas notika 2017. gadā, kad viņš spēcīgi sasita pieri pret durvīm.
Laika gaitā viņš pamazām sāka zaudēt apziņu, fiziskās kustības, atmiņu un spēju apkopot domas un pārvērst tās runā. Pēc pieciem mēnešiem viņš zaudēja lasīšanas spēju kreisās acs dēļ. Viņam neizdevās noiet taisni. Viņš nevarēja aizmigt.
Ēriks nonāca smadzeņu klīnikā Dalasā, Teksasā ar atbilstību 23 no 24 kritērijiem. 2018. gads pagāja izmēģinot vairāk kā 100 dažādas ārstēšanās terapijas. Ērika veselības stāvoklis uzlabojās un spējas atgriezās par 70%. Problēmas palika ar atmiņu un spēju būt stāvus stāvoklī vairāk kā 30 minūtes. Viņš joprojām zaudēja emocionālo kontroli.
Kā ar trūkstošajiem 30%? Te sākas stāsts par cilmes šūnām. Meklējot alternatīvas ārstēšanas metodes, Ēriks uzzināja, ka smadzeņu traumu ārstēšanā tiek izmantotas mezenhimālo cilmes šūnu infūzijas. Bija dažādi viedokļi – kā par, tā pret. Ēriks nolēma iedziļināties šajā tēmā. Sakarā ar grūtībām lasīt un nespēju analīzēt tekstu, viņš paļāvās uz sabiedroto palīdzību un pavadīja piecus mēnešus, pārskatot zinātniskos rakstus un klīnisko pētījumu datus par neiroloģisku traucējumu ārstēšanu ar cilmes šūnām.
Viņš ne tikai atklāja, ka ir eksperimentālā mezenhimālo cilmes šūnu izmantošana tādos pašos smadzeņu traumu gadījumos, kāds bija viņam, bet arī atrada klīnisko pētījumu rezultātus, kas parādīja uzlabojumus pacientiem ar insultu, autismu un Alcheimera slimību.
2019. gadā vīrietis nonāca Taizemē, kur trīs nedēļu garā laika posmā saņēma 220 miljonus nabassaites mezenhimālās cilmes šūnas, galvenokārt, ar mugurkaula injekciju palīdzību.
Paralēli galvenajam mērķim, cilmes šūnu injekcijas palīdzēja arī samazināt iekaisumu visā ķermenī. Papildus viņa ārstēšanas protokols ietvēra vienlaicīgas fizikālās terapijas sesijas, lai veicinātu muskuļu un nervu savienojamību.
Uz šodien Ēriks ir atguvis lielāko daļu savu spēju un uzskata, ka ārstēšana ir devusi daudz vairāk nekā viņš jebkad bija gaidījis. Viņš spēj efektīvi strādāt, ir emocionāli līdzsvarots un spējis atgūt ierasto dzīvesstilu. Ērikam ir YouTube profils ar video, kas paredzēti, lai palīdzētu citiem smadzeņu traumu pacientiem. Viņš atzīst, ka šī pieredze viņam iemācīja, ka viņš var izvēlēties ticēt pozitīvam iznākumam. Mums jātic tam, ko mēs neredzam. Tāda ir viņa ticības definīcija.
Ērika novēlējums vecākiem un pacientiem, kuriem ir iespēja izvēlēties cilmes šūnu terapiju vai kuri domā par cilmes šūnu terapiju: “Atskatoties uz savu tā saucamo cilmes šūnu ceļojumu no izpētes līdz apcerei, līdz beidzot pieņemot dzīvi mainošu lēmumu un izietu nevis vienu, bet divas atsevišķas cilmes šūnu terapijas kārtas, es sapratu, cik sākotnēji šaurs un sekls bija mans priekšstats un ticība (neticība) kaut kam tik jaudīgam (un sasniedzamam), kas palīdzēja man atveseļoties. Lai noticētu, man vajadzēja iziet pilni ciklu. Tolaik neviens, ko es pazinu, nebija iedziļinājies vai mēģinājis cilmes šūnu terapiju, tāpēc sākotnēji es jutos apjucis un pat vientuļš savās domās. Galu galā es nolēmu, ka vienīgais risks ir tāds, ka terapija man vienkārši var nedarboties. Tas būtu finansiāls zaudējums, jo apzinājos, ka cilmes šūnas man nekaitēs. Lūkojoties uz šo visu no finansiālā aspekta, tas bija tā vērts. Cilvēka dabā ir šaubas un bailes no nezināmā. Atzīstu, es biju skeptisks, bet tikai tāpēc, ka man nebija ar ko salīdzināt, un manā apkārtējo lokā neviens šo metodi vēl nebija izmantojis. Taču šādām sajūtām nav jāattur no ceļa uz mērķi. Bet tam nevajadzētu kavēt tiekšanos pēc lielas lietas. Ieguvumi bija pārsteidzoši un uzlaboja dzīvi. Ieguvumi bija pārsteidzoši un manu dzīvi mainoši. Es apzinos, ka iespējams man būs jā atgriežas, lai saņemtu vēl papildus terapiju, ja un kad tas kļūst nepieciešams. Es patiešām jūtos pateicīgs, ka esmu atradis un pēc tam vadīts pa šo atveseļošanās ceļu.”
Izmantotais avots:
https://parentsguidecordblood.org/en/news/recovery-traumatic-brain-injury-mesenchymal-stromal-cells
