Septiņus gadus atpakaļ, gaidot dvīņus, Olga uzzināja par iespēju, dzemdību laikā paņemt nabassaites asins cilmes šūnas, un nekavējoties pieņēma lēmumu, saglabāt šo bioloģiski vērtīgo materiālu.
Dzemdības nebija vieglas, taču Olga dzemdēja divus veselīgus bērniņus: meitiņu Svetlanu un dēliņu Maksimu. Dzimšanas brīdī ārsti bērniem nekonstatēja nekādas novirzes. Bet jau dažus mēnešus vēlāk bija skaidrs, ka puisītis ir ļoti nervozs bērniņš – viņš bieži raudāja, slikti ēda un gandrīz nemaz negulēja naktīs. Sākotnēji ārsti Maksimam diagnosticēja vēdera spazmas, kuras kavēja gremošanas procesus. Taču šīs kaites ārstēšana rezultātus nedeva un 3 gadu vecumā Maksimam tika diagnosticēta laktozes nepanesamība. Īpaša diēta sāka uzlabot bērna labsajūtu.
Taču parādījās jauni simptomi, kas satrauca Olgu. Dēls joprojām nerunāja, gandrīz nepazina savu mammu un tēti, nespēja koncentrēt uzmanību, kā arī nereaģēja, kad tika uzrunāts. Pēc pārbaužu sērijas ārsti uzstādīja provizorisku diagnozi – autiskā spektra traucējumi. Neskatoties uz to, ka ir grūti ārstēt bērnu bez konkrētas diagnozes, Olga sekoja visiem ārstu sniegtajiem ieteikumiem. Cenšoties uzlabot dēla veselības stāvokli, Maksimam atkārtoti tika veiktas terapijas, kuru mērķis bija stimulēt viņa smadzenes, t.sk. smadzeņu mikropolarizācija (ārstēšana ar nelielu elektrisku strāvu), bioakustiskusā korekcija (pacients klausās viņa paša smadzeņu viļņos, kuri tiek pārvērsti skaņā), kā arī medikamentoza ārstēšana, izmantojot aktīvos neiropeptīdus. Neviena no šīm terapijām būtiskas izmaiņas nedeva.
Maksima ģimene turpināja cīņu, lai tiktu galā ar dēla uzvedību. “Man lūza sirds. Autisma simptomi kļuva arvien acīmredzamāki. Dēls nekomunicēja ar vienaudžiem, bērnudārza skolotāji nevarēja viņu iesaistīt aktivitātēs, un man ar vīru nācās pastāvīgi atrasties sociālā izolācijā ar bērniem,” stāsta Maksima māmiņa. Olgai un viņas vīram bija grūti izvairīties no pārmērīgas svešu cilvēku uzmanības dēla īpašo vajadzību dēļ. Pat kafejnīcas apmeklējums vecākiem kļuva par īstu izaicinājumu. Tāpēc viņi pārcēlās uz māju ārpus pilsētas, prom no cilvēkiem.
“Es pati nodarbojos ar sava dēla audzināšanu un izglītošanu, taču mani neatstāja cerība, izārstēt šo briesmīgo slimību un sniegt viņam pilnīgu un laimīgu dzīvi. Regulāri meklējot jaunas autisma ārstēšanas metodes, sociālajos medijos es sastapos ar dzemdību speciālista video lekciju par autisma ārstēšanu ar cilmes šūnām,” atceras Olga.
Saprotot, ka dzemdību laikā dēla uzglabātās nabassaites asins varētu palīdzēt, Olga nekavējoties zvanīja cilmes šūnu bankai. “Es atceros, ka es nevēlējos atklāt cilmes šūnu izmantošanas mērķi, jo biju pārliecināta, ka mana ģimene nodarbosies ar ārsta meklēšanu un materiāla piegādi. Bet cilmes šūnu banka bija tā, kas izskaidroja visas nianses, sniedza slimnīcu sarakstu un atbalstīja mūs ik uz soļa. Es pat nezinu, vai es varētu tik ātri sākt ārstēt savu dēlu bez cilmes šūnu bankas speciālistu palīdzības un atbalsta. Pāris nedēļu laikā mans dēls jau atradās slimnīcā un banka bez maksas piegādāja nabassaites asins cilmes šūnas. Mēs bijām ļoti satraukti, bet ārstēšana bija veiksmīga un dēls jutās labi.”
Otrajā dienā pēc infūzijas ar paša nabassaites asins cilmes šūnām, Maksima uzvedība mainījās un viņš sāka bubināt. Tas pārsteidza pat Olgu, taču turpmākās izmaiņas bija vēl vairāk pamanāmas. “Dažu nedēļu laikā Maksims sāka koncentrēt acu skatienu, klausīties citu sarunas un mēģināt runāt,” atceras Olga. Viņš iecienīja krāsojamās grāmatas un sāka mācīties alfabētu. Bet Olga patiesi noticēja cilmes šūnu ārstēšanas rezultātiem tad, kad viņa no dēla izdzirdēja ilgi gaidīto vārdu “mamma”.
Nesen Maksimam tika veikta vēl viena ārstēšana ar cilmes šūnām. Šoreiz ārsti izmantoja viņa dvīņu māsas nabassaites asins. Rezultāti atkal ir pārsteidzoši. Pateicoties puisēna straujajai attīstībai, Maksims un Svetlana tagad apmeklē skolu. Kaut arī viņam ir grūti nosēdēt visas mācību stundas, mācīties viņam patīk. Maksima skolotāji labprāt dalās stāstos par puisēna īpašajiem sasniegumiem un alkām pēc zināšanām.
Olga ar trīcošu balsi atceras pagātni, kad jutās iztukšota un situācija šķita bezcerīga. “Es baidījos, ka palikšu tāda uz visiem laikiem – būdama mamma, kura nemitīgi aprūpēs savu bērnu, nevis mamma, kura palīdzēs bērnam nostāties uz kājām un palaidīs viņu dzīvē. Tas ir tāpat kā būt laimīgam un vienlaikus nelaimīgam. Es baidījos, ka nevarēšu priecāties par meitas panākumiem, jo dēlam būs smagi. Un tagad esmu pārliecināta, ka esam pārvarējuši visas grūtības! Un mūsu ģimene būs laimīga! Ja es varētu, es kliegtu no māju jumtiem, ka cilmes šūnas dara brīnumus!”
Olga un viņas vīrs plāno ģimenes pieaugumu un viņi noteikti saglabās arī sava nākamā mazuļa nabassaites cilmes šūnas ar mērķi, lai pasargātu bērnu.
Atsauce: https://parentsguidecordblood.org/en/news/maksims-cord-blood-therapy-autism
